no pers. arhīva

(rakstīts 2008.09.04)

Nejauši uziets sludinājums man lika aizdomāties par mūsdienu cilvēkiem, kuri ikdienas steigā aizmirst par sevi, savu morāli un vērtībām. Šis temats ir pārcilāts teju 1000 un vienu reizi…tomēr vienmēr liek aizdomāties.

Nebeidzamie jautājumi kā nepazaudēt sevi pasaulē, kurā vienu dienu cilvēks ir slavens, visu mīlēts un apbrīnots, bet nākamajā dienā viņu ir apsteidzis jaunāks, interesantāks, oriģinālāks. Kur vienu dienu uzplaukst sensacionāla reklāmas seja, bet nākamajā dienā to nomaina cita. Viss ir kļuvis tik nepastāvīgs, ka cilvēks ir kļuvis par tādu mehānisku objektu, kurš ir koncentrējies uz mērķi kļūt bagāts, izskatīgs, atpazīstams, pieprasīts, vajadzīgs, varens… Bet vai šādu dzīvi var saukt par tādu, kura ir nodzīvota ar prieku, dzīvota sev, savām atmiņām un sapņiem? Vai tiešām esam kļuvuši tik garlaicīgi, ka mums visiem tagad ir vienādi mērķi? Sabiedrības iepotētais „cīnies, cīnies, ej uz mērķi, neskaties apkārt…„ ir tā notrulinājis mūsu domāšanu, ka brīdī, kad cilvēks izvēlas dzīvot brīvi – dzīvot sev, viņam jāklausās nosodījumi par nepareizi uzstādītām vērtībām. Un tad rodas jautājums: „Vai sabiedrībai vispār ir nepieciešams oriģināls un atšķirīgs indivīds?” Tas taču sarežģī dzīvi – parādās kāds, kurš spurojas pret citiem, dara pa savam…

Smieklīgākais, ka es pati esmu šī koka abos galos – no vienas puses esmu pret visu šo apsēstību, mantkārību, mehānisko darbību un bezpersoniskumu. Tajā pašā laikā es nostājos pretējā pusē un sevi radinu pie domas, ka tāda ir mūsdienu sabiedrība un esmu daļa no tās. Saprotu, ka lai mani pieņemtu arī man ir jāiet cīņā ar konkurenci, jāpierāda sava taisnība, jākļūst bezjūtīgai un jāiekaro slavas zāle… Bet vai tas ir mans mērķis? Laikam jau tās ambīcijas par mazu. Gribas dzīvot saskaņā ar sevi, plūst pa straumi un baudīt dzīvi. Neļaušu, ka mani apdala, bet neskriešu arī cauri ugunij… Neesmu amfībija, esmu tikai cilvēks J